Get Adobe Flash player




1987.g. "Rīgas Rudens - 20"


Agris Greiers un Laila Račko, Latvijas čempioni LA dejās 1983.g.


Juris un Biruta Baumaņi, pieckārtēji Latvijas čempioni 1977., 1978., 1982., 1984. un 1985.g.


Divkārtējie (1973., 1974.g.) Latvijas PSR Republikānisko sarīkojumu deju konkursu (sacensību) uzvarētāji (čempioni) Uldis un Ņina Salgaļi


Seškārtējie (1965., 1968. - 1972.g.) Latvijas PSR Republikānisko sarīkojumu deju konkursu (sacensību) uzvarētāji (čempioni) Maija un Ernests Poreiteri




2. Republikāniskā sarīkojumu deju konkursa 1962.g. uzvarētāji Ināra un Jānis Pasīši






2. Republikāniskais sarīkojumu deju konkurss 6.05.1962.






1959.g. Sarīkojumu deju konkurss KN Ziemeļblāzma



Gundaris Pļevenieks un Aina Bīdele,

1.Republikāniskā sarīkojumu deju konkursa uzvarētāji 1959. gadā



1958.g. Ilgvars un Velta Kalniņi






Sarīkojumu deju seminārs 1952.g. februārī






1. M. Grebzdes rīkotā deju turnīra 16.10.1926 uzvarētāji


Standartdejas


LĒNAIS VALSIS
Iedomājieties mierīgu, siltu rudens dienu. Viegls vējš pūš no kokiem lapas, un tās vienmērīgi virpuļo gaisā līdz sasniedz zemi. Tieši šādā noskaņojumā jums vajadzētu slīdēt pa parketu, dejojot lēno valsi. Jūs pārvietojaties pa zāli staltu stāju, plūstošām un līganām kustībām.
Jau viduslaikos Alpu kalnu reģionā un Dienvidvācijā bija sastopama lēna pāru deja ar riņķveida griezieniem trīs ceturtdaļu vai trīs astotdaļu taktsmērā, kas saucās par Lendleru, Landleru vai Lendereru.
Tiek uzskatīts, ka valsis radies Austrijā 18.gs. kā tautas deja un uzsācis savu ceļu pāri Eiropai, caur Vāciju un Bavāriju, nesot sev līdzi šo valstu tradicionālo mūziku. Iespējams, neviena cita deja šajā gadsimtā nav radījusi tādas domstarpības kā valsis. Kad 1912.g. tas tikko kļuva populārs Britānijā, tā bija viena no pirmajām dejām, kurā vīrietis aplika savu roku apkārt sievietei un turēja to cieši tuvu. Lai arī tajā laikā nebija tieša augumu kontakta starp dejotājiem, laikraksts The Times juta, ka valsis bija pietiekami riskants, lai brīdinātu savus lasītājus neatļaut savām meitām piedalīties šajā „baudkārajā kāju apvīšanā”. 20. gs. divdesmitajos gados valsis attīstījās no senākas dejas - bostona.
Blakus apļveida griezieniem radās jauni elementi – virzība uz priekšu. Valsi attīstīja angļu deju skolotāji, un 1927. gadā tas tika oficiāli atzīts.
Agrākās dejas tika izpildītas apļos, balstoties uz cilšu lietus dejām un auglības rituāliem. Šīs apļa dejas nostādīja gan kungu, gan dāmu uz vienas un tās pašas pēdas. Taču valsis tika dejots uz pretējām pēdām, dāmai atspoguļojot dabīgus pretējos soļus pret vīrieti: ja viņš izmanto kreiso kāju, viņa izmanto labo. Šī pārmaiņas bija diezgan liela revolūcija deju vēsturē.
Liela problēma, kas izvērtās no šī jaunā deju stila, bija precīzā pēdu pozīcija. Agrākajās dejās pēdas bija viegli izgrieztas uz āru, kas nozīmēja to, ka dejojot dāma var tikt aizskarta ar partnera uz āru izgriezto purngalu vai papēdi. Lai tas nenotiktu, valsī pēdas tika vērstas taisni uz priekšu.
Lēnais valsis savas angļu ietekmes dēļ ir dēvēts arī par angļu valsi un pieder pie valšiem, virpuļojošajām pāru dejām trīs ceturtdaļu taktsmērā.
Lēnais valsis ir samērā viegli apgūstams. Iemācoties tikai sešus pamatsoļus, kas veido labo un kreiso griezienu pamatu, ikviens pasākuma apmeklētājs būs spējīgs bez problēmām pievienoties lēnajam valsim. Lēnā valša lēnais temps un vienmērīgais ritms ir ļoti piemērots iesācējiem, lai mācītos to kā pirmo deju. Ar vienkāršo pamatsoļu konstrukciju un viegli dzirdamiem mūzikas takts sitieniem iemācīties lēno valsi būs relatīvi viegli, un tas palīdzēs iesācējiem ātrāk tikt pie pārliecības.
TANGO
Viens otram cieši piekļāvušies partneru augumi, kājas koķeti savijušās deju solī, ugunīga un erotiska ķermeņu saspēle – tas ir tango. Aizveriet acis un uz brīdi izbaudiet tango mūzikas uzburto ainu, kas brīžiem raisa agresīvas un brīžiem sentimentālas izjūtas. Mūzika, garu un īsu soļu sajaukums, te asi, te maigi ieurbjas ausī. Tieši šo pretrunīgumu pauž tango dejas raksturs. Virzoties turp un šurp, pārmaiņus lēniem un ātriem soļiem, pēkšņi asi apraujot kustību, tango dejotājs izjūt dejas kaislības, jūtu uzplūdus un atplūdus.
Sākotnēji tango dejoja tumšādainie cilvēki. 1860. gadā mainījās šīs dejas sākotnējās izpausmes un, attīstoties tālāk, 1880. gadā Buenosairesā šī deja kļūst pazīstama kā Milonga vai Milonga-Tango.
Sākotnēji šī deja tika dejota netīros krogos un ostmalās, taču drīz vien tā kļūst pievilcīga arī jaunu un bagātu argentīniešu vidū.
Daži no raksturīgākajiem tango piesitiena soļiem ir nākuši no Argentīnas kovbojiem, kuri pēc mēnešiem ilgi pavadītā laika, riņķojot pa līdzenumiem un pārbaudot liellopus, ir atgriezušies pilsētā un meklē sieviešu kompānijas, kuras vest uz vietējā bāra dejām. Velkot augstos zābakus, kovboju pieši piesitās ik reizi, kad tie dejo, iezīmējot staccato mūzikas takts sitienus.
Tango sasniedza Eiropu apmēram 1905. gadā un sākotnēji ieguva popularitāti Francijā, kur tas tika dejots spāņu – argentīniešu krodziņos. Kad ar šo deju tika iepazīstināta izmeklēta angļu sabiedrība, tango tējas pēcpusdienas un tango deju vakari izplatījās pa visu Londonu. Tie, kuriem bija brīvs laiks un līdzekļi, izmantoja iespēju pavadīt visu pēcpusdienu dejojot Londonas viesnīcu deju zālēs, tad vēl aizskriet uz mājām, lai pārģērbtos un atkal atgrieztos vakarā uz tango balli.
Deja nonāk arī citās Eiropas zemēs, taču daudzviet baznīca to aizliedz. Tomēr, kā zināms, aizliegtais auglis ir tik salds.
Pirms pirmā pasaules kara tango stils tika pasniegts diezgan atšķirīgi no mūsdienu pasniedzējiem. Mūzika bija lēnāka, habaneras ritmā un bez noteiktiem soļiem. Deja tika dejota brīvā stilā un valdīja uzskats, ka divi skolotāji nemāca tango vienā un tajā pašā stilā.
1922. gada oktobrī The Dancing Times sponsorēja vienu no pirmajiem deju skolotāju kongresiem, lai diskutētu par tango nākotni, jauniem mācību stiliem un veidu, kā padarīt deju visiem vienotu un saprotamu. Šajā kongresā piedalījās vairāk nekā 300 pasniedzēji no visas valsts un rezultāts bija tālredzīgs. Deju skolotājiem tika sniegti neskaitāmi materiāli, lai pilnveidotu tango un palielinātu popularitāti provinciālajās deju zālēs.
Sentimentālo Argentīnas tango nomainīja angļu tango. Taču laiku pa laikam arī Argentīnas tango piedzīvo savu atdzimšanu.
Tango mūzikā ir labi saklausāms, kā mijas kustības ar pauzēm. Deja, kas agrāk piederēja pie Latīņamerikas dejām, ar laiku ir kļuvusi par standartdeju, tomēr krasi atšķiras no pārējām šīs grupas dejām – lēnā valša, Vīnes valša, lēnā fokstrota un kvikstepa.

VĪNES VALSIS

Vīnes valsis ir visspožākais no visiem valšiem – vissmalkākais no smalkākajiem. Lai gan to dejo samērā ātrā tempā, tā griezieni pauž karalisku dižciltību, kas īpaši labi iederas Vīnes Operas ballē. Plašajos deju soļos ikviens dejotājs cenšas nodemonstrēt to, ka viņa partnere ir balles karaliene. Majestātiski virpuļo dāmu garie tērpi, kamēr dejotāju pāri kustās stingri noteiktā dejas virzienā. Tas ir ikvienu skatītāju aizraujošs skats. Ne jau tikai Vīnes Operas ballē šī deja ¾ taktsmērā ir obligāta sarīkojuma sastāvdaļa. Tradicionāli šī deja ir arī pirmā kāzu svinību deja.
Vīnes valša vēsture ir visai sena. To kā neprātīgi jau 12.-13. gs. pāros valcēja ģermāņu senči. Toreizējā valcēšana gan vairāk atgādināja lēkāšanu. Kāds franču žurnāls raksta, ka Vīnes valša pirmsākumi ir meklējami Parīzē 1778. gadā.
Cits avots vēsta, ka valsis ir radies no vācu dejas – langaus, kura tika dejota garās telpās ar dažiem griezieniem. 17. un 18. gs., it īpaši Alpu kalnu reģionā un Dienvidvācijā, bija sastopams „ātrais valsis” un dažādos reģionos to pazina pēc tā specifiskā nosaukuma – „švābu” vai „vācu” valsis. Tā bija tautā iemīļota deja ar riņķveida griezieniem ¾ taktsmērā, kuru kā jaunpienācēju ne visai atsaucīgi uzņēma augstākā sabiedrība savās deju zālēs. Tāpēc ilgu laiku to saistīja ar zemāko sociālo slāņu deju, kamēr tā nekļuva par visas Vācijas nacionālo deju.
J. V. Gēte kādā vēstulē rakstīja: „Kad es kā students gribēju iekļauties Strasbūras sabiedrībā, man vajadzēja, pirmkārt, iemācīties valcēt.”
Taču valsim netrūka arī pretinieku. Jau 1765.g. atsevišķu Vācijas novadu valdošās virsotnes uzskatīja par nepieciešamu aizliegt saviem pavalstniekiem dejot valsi. Šķēršļus un ierobežojumus valsis sastapa arī Pāvela I laikā Krievijā. Un tā tas bija gandrīz visās Eiropas valstīs. Aristokrātija uzskatīja valsi par ”tikumības maitātāju”. Visvairāk prātus satrauca valša dejotāju stāja. Līdz tam laikam sabiedrībā pieņemtās un ”pieklājīgās dejas” sastāvēja no dažādām nogludinātām kustībām un klanīšanās, deju partneri tikai retumis pieskārās viens otram un tad arī tikai ar rokām. Tagad turpretī dejotāji tā ”apkampās”, ka viņu ķermeņi saskārās. Tas tolaik aristokrātijas uztverē nozīmēja nopietnus draudus tikumībai. Tādēļ 18.gs. Vīnes valsi dejoja demokrātiski noskaņotā sabiedrības daļa, tādejādi protestējot pret vecās aristokrātijas aprobežotību un liekulību. Par to laiku valsis bija kļuvis par modes deju visā Eiropā, un tas bija komponistu J. Lannera un J. Štrausa tēva un dēla liels nopelns.
Ļoti populāra deja kļuva Vīnē, kur speciāli valsim 1807. un 1808.g. tika atvērtas lielas deju zāles, kurās varēja dejot pat līdz 3000 deju pāri. Vīnes kongresā 1815.g. valsis tika oficiāli atzīts par sarīkojuma deju.
Valsis ir bērns, kuru adoptējusi Vīne un devusi tai nosaukumu – Vīnes valsis. Šis laika posms tiek uzskatīts par modernās sarīkojuma dejas dzimšanas brīdi. 1932.g. Vīnes valsis tiek uzņemts sacensību programmā un nedaudz vēlāk arī atzīts kā standartdeja. Lai Vīnes valsi patiesi varētu izbaudīt, tajā ir jāvingrinās daudz nopietnāk un ilgāk nekā lēnajā valsī vai fokstrotā.

LĒNAIS FOKSTROTS

Lēnais fokstrots ir tipiski angliska deja, kas ritma ziņā tiek uzskatīta par grūtāko Eiropas deju. Šī deja nesakņojas folklorā. Fokstrota ideja pieder Amerikai. Kad lēno fokstrotu sāka dejot Ņujorkā, tā dejotājos un skatītājos izsauca lielu sajūsmu un nebijušu atsaucību. Deju pasaules elite drīz vien sāka apgūt šīs dejas neparasto stlu un kustību.

FOKSTROTS

Fokstrota pirmsākumi ir meklējami vecajā viensolī, ko vācieši sauca par ”šīberi” un regā, kas tika dejots soļojot un maršējot.
Kā sabiedrības deju viensoli nomainīja divsolis, kurš bija līdzīgs polkai – tikai bez lēcieniem.
Iztulkojot vārdu foxtrot (lapsas gaita), jūs tūlīt variet noprast šīs dejas raksturu. Viltīgi kā lapsa jūs noskatiet savu upuri un ar pārliecinošiem soļiem to it kā dzenājiet pa parketu. Jūs brīvi dejojiet uz priekšu un atpakaļ. Šīm kustībām seko neliels sānis solis un solis klāt – noslēgums.
Taču ir vēl daudzi dažādi stāsti, kas tiek saistīti ar fokstrota rašanos. Viena, iespējams, mazāk ticama versija attiecas uz dejotāju Hariju Foksu, kurš uzstājās Londonā Vaudeville šovā apmēram ap pirmā pasaules kara laiku. Šovs attēloja secību, kādā Foksa kungs dejoja rikšojošu soļu rindu ar sešiem līdz astoņiem maziem, palēninātiem riksīšiem. Tiek uzskatīts, ka Foksa kunga ieviestie soļi iezīmē modernā fokstrota sākumu.
1917. gadā šī straujā deja atceļoja no Amerikas uz Eiropu. 1937. gadā Vācijas Reiha mūzikas pārbaudes atbildīgā iestāde ar lieliem naudas sodiem centās iznīdēt šo deju no nacionālajiem deju laukumiem.
Fokstrotu uzskatīja par revolucionāru un tas varēja atstāt sliktu iespaidu uz tikumību un morāli smalkajos deju salonos. Stumdīšanās dejās turp un šurp neiederējās valsējošajai tautai.
Deja ieguva lielu popularitāti britu deju zālēs, jo to varēja viegli rikšot apkārt deju zālei ātros takts sitienos. Taču fokstrots savā oriģinālajā formā prasa plašu vietu uz deju grīdas un tehniskās zināšanas, lai tiktu galā ar pieaugošā tempa mūziku. Pieauga neprofesionālo deju entuziastu skaits nakts klubos un Londonas deju zālēs, kuriem nebija viegli iemācīties fokstrotu. Spiediens no sarīkojuma deju dejotājiem visas valsts klubos 1924.g. piespieda orķestrus attīstīt dažādas versijas lēnākas un ātrākas standarta fokstrotam.
Tā pēc ievērojamā deju skolotāja Viktora Silvestera aktivitātēm dzima lēnais fokstrots.
Lēnais jeb sarīkojumu fokstrots kļuva par vienu no iemīļotākajām dejām deju zāļu repertuāros. Šai dejai ir plūstoša viegluma burvība, lēna un ātra saplūšanu vienā nepārtrauktā solī.
Mūsdienu deju grīdas pierāda to, ka visi šie mēģinājumi bija nesekmīgi. Jau apmēram 30 gadus pirms gadsimtu mijas deju pāri ar savu īpatnējo dejas soli lika pamatus daudzām vēlāk modernām dejām. Fokstrota taktsmērs ir 4/4 un to var dejot gan mazos deju laukumos, gan arī ļoti veiksmīgi, veidojot sarežģītākas kombinācijas, lielās deju zālēs. Dejojot uz priekšu un atpakaļ, soļi tiek izpildīti lēni. Tādējādi tiek noteikts kustības virziens. Sānis soļi ir ātri un tie piedod fokstrotam zināmu stilu. Vienalga, vai jūs dejojat uz priekšu vai atpakaļ, pamatsolis beidzas ar soli sānis un klāt (vai noslēgumu). Pēc soļa sānis jūs paši varat izvēlēties, kurā virzienā doties un kādu figūru dejot. Visas figūras var izpildīt pēc soļa sānis un klāt (noslēgums). Jūsu fantāzijai ir brīvs lidojums!

KVIKSTEPS

Kvikstepa priekšteči bija bostons un viensolis, kas bija populāras dejas Amerikā regtaima un džeza laikmeta virsotnē - 19.gs beigās.
Agrajā 1920. gadā čarlstons bija populārs, bet strīdīga iezīme Amerikas sarīkojuma dejās. Tā popularitātes augstumos tagad tik slavenā čarlstona balle tika organizēta Karaliskajā Alberta Hallē. Tā oriģinālajā formā čarlstons bija mežonīga deja un daudzi entuziastiski, bet negraciozi amatieri tika ievainoti uz deju plača, dodot iemeslu sauklim „P.C.Q” - Please Charlston quietly (Lūdzu Čarlston mierīgāk).
Kad deju skolotāji sāka apjaust čarlstona limitus, tas bija pārāk ātrs un tam vajadzēja pārāk daudz vietas, daži soļi tika iekļauti citā dienas dejā - kvik-taima fokstrotā. Tas pamazām attīstījās tajā, ko šodien mēs saucam par kvikstepu.
Kviksteps ātri vien kļuva par standarta sarīkojuma deju un attīstīja, kā tā nosaukums iesaka, interpretēt dienas pieaugošā tempa mūziku ar vairāk izsmalcinātākiem un plūstošākiem veidojumiem.
Deja izgājusi cauri daudziem attīstības posmiem. Kur viensolis un bostons tika balstīti uz vadības ar soli uz priekšu un papēžiem, sekojot ar diviem vai vairākiem soļiem uz priekšu uz puspēdas, kvikstepa iezīmes ir vairāk sarežģītas kustības, balstītas uz Walks un Chasses. Tāpēc šodienas kviksteps ir daudz rāmāks, kā tas bija tā agrākajā „rikšojošajā” stilā.
Tā sabiedriskajā veidā kvikstepam ir pamata paraugs, kas ir ļoti līdzīgs sabiedriskajam fokstrotam. Walks un Chasses ir vienmēr trīs soļi, skaitīti uz ātrs-ātrs-lēns, un visas pamata variācijas rotē ap šīm divām kustībām kopā ar trīssoļa pēdas paraugu. Tāpat kā valsī, diagonālie paraugi tiek izmantoti pamata soļiem.
Tiklīdz kvikstepa pamata soļi ir apgūti, ir iespējams uzsākt dažādas saistošas variācijas. Pieaugoša tempa sajūtas dēļ ir svarīgi ieturēt soļus mazus, tādā kārtībā, lai saglabātu laiku.
Deja kustās ātri, tāpēc ir maz laika domāt un ir svarīgi praktizēt pamata soļus.


Latīņamerikas dejas


SAMBA

Samba nepārprotami ir Brazīlijas deja. Katru gadu februārī no visas Brazīlijas pulcējas cilvēki, kas piepilda pilsētu ielas un svin karnevālu.
Samba un karnevāls ir nesaraujami saistīti. Sambas satraucošie ritmi, kas festivāla laikā dzirdami un redzami visā valstī, atbalso karnevāla atmosfēru un bagāto latino kultūras garu.
Sambas dejotāju trupas, visi ietērpti ekstravagantos kostīmos, virzās pa ielām uz platformām, katrs ar savu grupu, kas spēlē dažādos tempos un rada dažādu atmosfēru.
Daudzie skatītāji apbrīno šo šovu un arī paši pievienojas jautrībai, dejojot pilsētas ielās.
Ārpus Latīņamerikas samba kļuva populāra pakāpeniski, daudzu gadu garumā. Eiropā samba parādījās 20. gs. divdesmitajos gados, taču drīz vien tā pazuda no redzesloka. Izteiksmīgi, eksotiskie sambas žesti tika uzskatīti par pārlieku nepiedienīgiem eiropiešu auditorijai.
Slavenā Brodvejas dziedātāja un aktrise Karmena Miranda atveda sambu uz Ziemeļameriku un Eiropu, iepazīstinot ar šo deju plašu auditoriju. Viņa izmantoja milzīgu spalvu pušķi un padarīja lipīgos sambas ritmus pieejamus jaunajai dejotāju paaudzei un kultūrai. Tikai 50-tajos gados Eiropā tā nāca modē kā sarīkojumu un viesību deja. Izteiktās gurnu kustības uz priekšu un atpakaļ frakās un smokingos tērptiem kungiem tika uzskatītas par bezkaunīgām. Vēlāk spožie Amerikas dejotāji Irēne un Verons Kastli attīstīja sambu tādā sarīkojuma deju stilā, kādu mēs to zinām šodien.
Interesants fakts ir tas, ka oriģinālā sambas horeogrāfija bija domāta tikai vīriešiem; tika uzskatīts, ka dāmām ņemt dalību būtu nepiedienīgi un negraciozi. Tikai tad, kad samba kļuva par sarīkojuma deju, tajā tika iekļautas figūras un soļi, kas domāti pārim dejojot kopā.
Šodien Samba joprojām ir neatņemama Brazīlijas nacionālā iezīme. Visā valstī ir speciālas sambas skolas. Līdzko neparastās gurnu kustības un bounce ir apgūti, samba kļūst par aizraujošu deju.
Liekot vienu soli uz katru takts sitienu, ir viegli sekot pamatritmam. Visaptverošā ritma sajūta, kad viss jūsu ķermenis reaģē uz mūziku, padara sambu par saviļņojošu deju. Pat roku kustības, kuras radās agrākajos rituālos, kad vēzējot aromātiskos augus zem sambas dejotāju deguniem, lai tos apskurbinātu ar smaržām, ir svarīgas, lai radītu sambas atmosfēru.
Ārpus Brazīlijas cilvēki parasti domā, ka samba ir viena noteikta deja. Patiesībā tās ir ļoti daudzas sambas versijas, katra ar savu tempu, ritmu un noskaņojumu.
Lai arī kur skanētu sambas mūzika, tā izplata brīnišķīgo karnevāla atmosfēru.

ČA-ČA-ČA

Ča-ča-ča ir Latīņamerikas deja, tās saknes ir meklējamas Kubā. Ča-ča-ča - tas ir dzīvesprieks un rotaļīgums ar nelielu erotikas devu un dienvidniekiem raksturīgu temperamentu. Tradicionāli kubieši to dejoja brīvā dabā uz putekļu grīdas, lai viņu pēdas taisītu nelielu šļūkāšanas skaņu. Šo ritmu izvēlējās perkusionisti, lai izveidotu sinkopi, kas būtu ča-ča-ča ritma pamatā.
Šodien ča-ča-ča ir viena no populārākajām Dienvidamerikas dejām. Deja izplatījās arī deju zālēs kā sarīkojuma deja. Ritms bija tik lipīgs, ka dejotāji sastājās līnijās un visi griezās un pārvietojās sinhroni grupās. Tas bija ļoti jautri.
Daudzas melodijas, balstītas uz ča-ča-ča ritmu, ir pazīstamas arī šodien.
Kubiešu orķestris Perez Prado’s ir viens no daudzajiem, kas izpildīja šo tik populāro deju. Ļoti pazīstamas ir arī tādas dziesmas kā Joe Loss Wheels Cha Cha Cha, Tea for Two un slavenā Shirley Bassey dziesma Never on a Sunday. Šīs ča-ča-ča melodijas joprojām ir populāras, un orķestri tās iestudē aizvien jaunos aranžējumos.
Eiropā ča-ča-ča nonāca 20.gs. 50.gados. Eiropiešiem ča-ča-ča solis šķita visai tīkams. Uz lēnās mambo dejas elementu bāzes tika sarindoti arī citu deju elementi, tāpēc drīz vien Vācijā ča-ča-ča kļuva par vispopulārāko Latīņamerikas deju, gandrīz tikpat populāru kā valsis.
Ča-ča-ča mūzika atšķirībā no citu deju mūzikas tiek izpildīta ar daudziem ritma instrumentiem, kuri strikti nosaka asu 4/4 taktsmēru. Takts pēdējā ceturtdaļa dalās divās astotdaļās. Pirmā daļa ir akcentēta. Tāds ir ča-ča-ča ritms. Šo izteikto uzsvaru nosaka arī dejai raksturīgās ča-ča-ča šasē kustības: sānis – klāt – sānis.
Ča-ča-ča figūras ir diezgan līdzīgas rumbai, taču tās ir ātrākas. Dejas burvība slēpjas tās straujā figūru maiņā no dejas satvēriena, strauji izgriežoties promenādē, vai partneriem kopā veidojot straujus, enerģiskus griezienus uz vietas. Dejotāji apbur skatītājus ar daudzveidīgajiem un smalkajiem soļu trikiem.
Ča-ča-ča svarīgākā daļa ir tās trīskāršie (šasē) soļi sānis – pa labi vai pa kreisi. Pēc šasē var tā pa īstam izvērsties, jo seko soļi ar griezienu pa labi vai pa kreisi vai dāmas solo.
Ča-ča-ča ir raksturīgas abu partneru sinhronas kustības, kas tiek dejotas džeza, disko vai bīta ritmos. Mūziķi aranžētāji ča-ča-ča ritmā cenšas pārveidot daudzas populāras melodijas, tādējādi radot vēl lielāku interesi par šo deju.

RUMBA

Vārds „rumba” ir kopīgs nosaukums dažādām kubiešu dejām. Rumba ir gan svētki, gan deja. Kuba tiek uzskatīta par rumbas šūpuli. Rumbas pirmsākumi ir meklējami 16. gs., kad afrikāņu vergi tika izsūtīti uz Kubu. Rumba ir afrikāņu folkloras deja. Sākotnēji tā tika uzskatīta par ražības deju. Galvenā mūsdienu rumbas attīstība notika Kubā, kur attīstījās spāņu un afrikāņu rumbas pirmatnējie avoti. Liela ietekme dejas attīstībā bija arī spāņu bolero ar tās lēnāko tempu. Rumbā akcents tiek likts uz sievieti, kura dejas laikā veido ķircinošas un pavedinošas kustības, lai pievērstu partnera uzmanību. Savukārt partnera kustības izsaka vēlmi viņu iegūt. Viņš cenšas pierādīt savu vīrišķību caur fizisko dominanci.
Rumbas variants, kurš ir līdzīgs mūsdienīgajam, radās ASV 20. gs. 1930. gadā kā triju lauku rumbu un citu deju savienojums, kuras tika dejotas lēnākā ritmā un ar pieklājīgākām kustībām. Danzon - deja ar ļoti maziem solīšiem, kur partnerēm ir ļoti nelielas gurnu kustības, bet tās saliec un iztaisno kājas, parādot to slaidumu, garumu un graciozitāti. Trīsdesmitajos gados rumba nonāca arī Eiropā. Pirmās rumbas horeogrāfijas radās Anglijā, un tām par pamatu kalpoju franču un vāciešu idejas. No 1931. -1933. gadam rumbas popularitāte noplaka. Pēc 1945. gada francūži atklāja šo deju no jauna. Arī angļi turpināja to pilnveidot. Divos „rumbas karos” 1956.-1958.gadā un 1961.-1963. gadā notika cīņa par rumbas tehniku, par to - kā īsti dejot rumbu.
Bija divi rumbas veidi: kvadrāta rumba un kubiešu rumba. Kopš 1964. gada rumba iekaro starptautiskās deju zāles, kur to joprojām izpilda Kubas stilā.
Iesācējam rumba nav nepieciešama. Pamatsoļi ir vienkārši, bet to pilnveidošana un rumbas atmosfēras un sajūtu izpratne var aizņemt vairākus gadus.
Rumbu uzskata par Latīņamerikas deju karalieni.

PASSODOBLE

Passodoble radusies Spānijā. Dejā atainotas aizraujošas un krāsainas vēršu cīņu ainas, kurās partnerim ir toreodora, bet partnerei apmetņa loma. Deju izteiksmīgāku padara mūzikas marša ritms. Passodoble kā turnīra deja attīstījās Francijā, tāpēc arī dažām figūrām ir franču nosaukumi.

DŽAIVS

Šo deju Eiropā ieviesa 1940.gadā amerikāņu zaldāti. Savos pirmsākumos tā bija bugi - vugi, uz kuras pamata Anglijā izveidojās konkursa deja – džaivs. Deja ir ļoti dzīvespriecīga, rotaļīga, viegla. Tās ritms liecina arī par āfrikāņu deju ietekmi. Džaivam radniecīgs ir šobrīd atkal tik populārais sportiskais rokenrols. Kā konkursa deju džaivu sāka izpildīt tikai septiņdesmitajos gados. Džaivu var dejot mazā telpā, pārpildītās deju zālēs, tāpēc tā ir tik iecienīta.

SALSA

Ir ļoti sarežģīti noteikt, kura nācija radīja salsu? Kubieši, puertorikāņi vai kolumbieši? Salsā ir jūtama daudzu latino un afrikāņu-Karību jūras valstu deju ietekme, tādēļ uzskatāms, ka katra nācija ietekmēja tās attīstību.
Kubai varam pateikties par izcelsmi un vēsturi, jo tieši šeit salsā ienāk tādu vēsturisko deju ietekme, kā Danzón, Son, Āfrikas izcelsmes rumba (piemēram, Guaguanco, Yambú). Savukārt, Dominikānas, Kolumbijas, Puertoriko, kā arī citu Karību jūras valstu tautas ietekmēja salsas mūzikas attīstību.
Bet viens ir pilnīgi skaidrs, ka salsa ir raksturīga visām spāniski runājošām tautām. Un katrā spāniski runājošā zemē salsu dejo nedaudz atšķirīgi, piemēram, Kali un Kolumbijā, salsu dejo citādi nekā Kubas un Havanas klubos. Savukārt Maiami dzīvojošie kubieši dejo citādi nekā Kubā. Cilvēki dažādās pasaules valstīs salsu interpretē ļoti atšķirīgi, un bieži vien izveidojas tikai konkrētam indivīdam raksturīgais salsas dejošanas stils. Salsā nemitīgi ir jūtama evulūcijas un milzīga radošuma ietekme, tādēļ mēs šobrīd salsu pazīstam tik atšķirīgu un stiliem un dejojumu veidiem bagātu.
Eiropas cilvēkiem, kuriem līdz šim ir bijusi maza saskare ar latino dejām, vissaprotamākais salsas stils ir Losandželosas stils (L.A. stils), tādēļ arī Latvijā pirmais seminārs 2000.gadā notika Losandželosas stila apmācībā, kuru vadīja pasniedzēji no Losandželosas Enio Cordoba un Terryl Jones (pie viņiem pirmās iemaņas Salsā apguvuši arī tādas Latvijā pazīstamas salsas zvaigznes kā Edie, The Salsa Freak un Tamambo!!!). Kā jau no nosaukuma var noprast, šī stila dzimtene ir ASV – Losandželosa.

POLKA

Polka ir Centrāleiropas deja, radusies 19.gadsimta vidū Bohēmijas reģionā un joprojām ir populāra daudzās Eiropās valstīs. Neskatoties uz savu nosaukumu, polka nav dzimusi Polijā.
Šī deja tiek izpildīta taktsmērā 2/4 ar daudziem pagriezieniem un akcentu uz katra takta pirmo sitienu. Polka apvieno sevī gan labos, gan kreisos pagriezienus un tiek raksturota ar tipisku pussoli uz priekšu, kas ir līdzīgs palēcienam. Varbūt tieši šīs kustības dēļ tā ir ieguvusi savu nosaukumu.
Aizkustinošs ir stāsts par to, kā radusies polka: ap 1830.gadu to izdomāja zemnieku meitene no Bohēmijas Anna Slezāka. Meitenītes veiklos palēcienus pierakstījis kāds skolotājs, kas nejauši gājis garām, un drīz tie iepatikušies arī citiem. Ātro soļu dēļ deja nosaukta par pulka (pussolis).
Pastāv arī versija, kas deju saista ar čehu identitātes un nacionālās kultūras meklējumiem 19.gadsimta pirmajā pusē, toties poļu mūziķis Petrs Novāks uzskata, ka, balstoties uz seniem tautas dejas soļiem, polka dzima kā poļu 1830.gada revolūcijas deja. Vārds "polka" nozīmē "poļu dancis", tādējādi varam secināt, ka poļiem tomēr bijusi liela loma polkas soļa vēsturē.
Kāds deju skolotājs no Prāgas ap 1840.gadu polkas soļus parāda arī kaismīgajiem parīziešiem, un deja turpina savu popularitāti. Parīzē deja tiek uzņemta ar tādu sajūsmu, ka rodas termins “polkamānija”.
Atraisītā deja un mūzikas ātrie ritmi iekustināja saviesīgo dzīvi visā Eiropā.
Deja drīz izplatās arī Londonā un Ameriku sasniedz 1844.gadā.
Polka ir deja ar noteiktu ritma atslēgu. Apgūstot ritma atslēgu, dejotājs spēs dejot polku pie jebkurām mūzikas variācijām.
Polkas soļi ir ļoti dažādi un ļoti izplatīti arī visā Latvijā, lai gan ienākuši Latvijā samērā nesen. Izņēmums ir divsoļu polka. Tā, domājams, latviešiem ir pazīstama krietni ilgāk. Praktiski, pie jebkuras mūzikas, kuras pavadījumā tiek dancots kāds polkas solis, var nodejot arī citu polkas soli, kaut gan ir polkas, kas vairāk piemērotas ātram tempam, un ir citas - kas lēnam.











Ģenerālie atbalstītāji









Ģenerālsponsori









Sponsori

























Mecenāti




Sadarbības partneri





















Informatīvie atbalstītāji